Raksti:
"No slēpotāja, riteņbraucēja un ātrslidotāja līdz orientieristam."
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Jāatklājas arī Tev, tas, ka visi trīs esam pazīstami no LVFKI 1976 gada iesaukuma!! Kā Tu to atceries?
- Jā , tā varētu teikt, ka tas bija pirmais "kantoris", kur mēs viens otru satikām. Ar Edžu mēs īstenībā bijām bieži satikušies jau agrāk, tikai to neapzinājāmies! sanāca tā ka es no Madonas vidusskolas kā biatlona atlases dalībnieks pa ziemas mēnešiem ņēmu liecību un devos mācīties uz Alūksni, tur mēs jaunie biatlonisti no visas Latvijas trenējāmies pie Jura Lukstiņa ASMS sastāvā (Augstākā sporta meistarības skola), taču es uz stundām negāju Edžas klasē, bet paralēlajā. Tāpēc arī Edža pirmā kursa sākumā teica: "Es Tevi kaut kur esmu redzējis!", bet īstenībā jau bieži neredzēja, jo vairāk jau par 2-3 stundām mēs skolu neapmeklējām, treniņi notika divas reizes dienā, un tieši tāpēc dažos priekšmetos liecībā bija svītriņas (neatestēts) :D
Vispirms, Tava pilsēta ir Madona, kas izsenis pazīstama kā ziemas sporta aizsācēja daudziem Latvijas ziemas sporta veidu sportistiem..., ne tikai Tavā paaudzē !?
Zini! mana veiksmes atslēga visam bija tā, ka tieši manā laikā uz Madonu pēc LVFKI beigšanas atnāca strādāt Egīls Ziņģītis, viens jauns censonis ar reti harizmātisku dabu, kurš mums visus "apņēma", tad es arī biju šai pirmajā grupā un ar lepnumu saku, ka biju viņa pats pirmais audzēknis, bijām tai brīdi, kad Madonas BJSS atvēra biatlona nodaļu un tad visi saņēmām jaunās šautenes. Egīls pierādīja visiem, ko var sasniegt ar smagu darbu (Ivars Silups, Gundars Upenieks, Raivis Zīmelis, bet tie ir tikai daži)
Kas bija tas neatņemamais, ko ieguvi pūrā no viņa?
Tieši tā harizma ar ko viņš aplipināja mani, atceros vienreiz man viņš teica: "Darbus jādara nevis labi, bet ļoti l abi !!". Mēs paši izjutām savus darba augļus, ne tikai sporta rezultātos, mēs arī ar lāpstām rakām pirmās šautuves, izcirtām treniņiem taciņas, organizējām paši savus mikro mačiņus
Vai vari savādāk pasniegt kā Tu domā harizma?
Nu, apmēram, tā: Cilvēks, kurš tik ļoti mīl un tic lietai ko viņš dara, kurš nesautīgi to atdod citiem cilvēkiem, kuriem tās nav - bez maksas neprasot neko pretī. Harizmai ir liels spēks- it sevišķi, ja process notiek caur darbu.
Tu domā ka, tad, kad es strādāju Madonas sporta skolā par orientēšanās treneri, vai es atceros cik man algu maksāja ??? man bieži prasīja: "Kad Tu nāksi algu saņemt?"
Bet kā ar panākumiem sportā!
Tu domā vidusskolā pie Egīla?, ...., jā Latvijas jaunatnes čempionātu medaļas, arī junioru, pabiju daudzkur padomju savienībā! vinnēju tajā laikā visas GDA daudzcīņas un visus krosus vieglatlētikā, fizkultūras skolotāji "rūca": "Pēterim bija jāiet uz Murjāņiem vieglatlētikā nevis slēpošanā." Tas nebija bez iemesla, jo man piederēja rajona rekords 1500 metros - 4 min 6.3 , pēc diviem gadiem to laboja Ivars Silups, tas viss bija bez speciālās sagatavošanās, vienkārši slēpotāju krosus skrēju
Tagad par LVFKI - kā jau studentu dzīve !?
Mana "virtuve" augstskolā bija slēpošanas katedra, mana sporta specialitāte bija distanču slēpošana un biatlons, arī diplomdarbu rakstīju par tēmu, taču uz šo jautājumu nebūtu pareizi izplūst, tik daudz kas bija! Vienīgais ko varu pateikt ka satikos ar jums abiem, no tā brīža bija tikai viena orientēšanās, tas laikam viss bija uz mūžu, jeb kā saka - liktenis. Protams, varētu padomāt kas būtu tad, ja Tevis tur nebūtu, Tu biji kā orientierists!! (pie slēpošanas katedras kā izturības sporta veids bija piestiprināts arī orientēšanās sports) Protams , ka studentu spartakiādēs krustiņa pēc vienmēr dabūju startēt slēpošanā, te man arī ir dažas medaļas, bet Tu jau zini ka nekādas vērtības tām nav !!
Nu tagad mūsu armijas gaitas.., kā Tev tas sanāks pāris teikumos?
Nu mums bija tā, ka LFKI nebija kara katedras , tas nozīmē visiem bija jāiet armijā - ierasto divu gadu vietā pusotra, Edmundam tas gāja secen, jo aizgāja strādāt uz lauku skolu no kurienes pēc likuma armijā neņēma, bet mēs ar Tevi metāmies armijā ar domu kādu laiku trenēties Rīgas ASK , Tev Dobelē pusgads tankistos, bet man gads motorizētos kājiniekos, biju BMP komandieris, No ASK izsaukumus uz kara daļu rakstīja Rūdis, taču man nepalaimējās,jo trāpījos PSRS armijas manervos "Zapad 81", ASK pabiju tikai pusgadu, atceros ziemas bruņoto spēku čempionātus, kur stafetes slēpojām kopā ar Sildu Sikstenu, un neparasto kazarmu pavēlnieku - praporšķiku Česnakovu, es domāju viņu nekad neaizmirsīs neviens Latvijas sportists līdz mūža galam, kurš kaut dienu ir pabijis Rīgas ASK kazarmās !! :)
Kā nonāci pie apziņas, ka OS tomēr ir kas īpašs..?
To nevar izskaidrot, tas bija pašam jāsaprot, tur bija dažādi iemesli, kautvai tas, ka slēpošanā un biatlonā izgāju jauniešu lielo sportu, kas PSRS sporta skolām bija raksturīgi, daudziem no mums fiziskās slodzes izrādījās nesamērīgas, pēdējā ziemā man bija izteiktas pārtrenēšanās pazīmes, un es dabūju pēc ārstu rekomendācijas mainīt režīmu, arī LVFKI mani paņēma ar aizdomām, jo sirds kardiogrammā bija pārāk daudz noviržu. Atjēdzos pēc diviem gadiem, labākie panākumi man bija ziemas orientēšanās, 1983. gada ziemas rangā biju trešais, tajā ziemā Dinamo un Vārpas čempionātos biju otrais, šo sacensību sportistu sastāvs ar neko neatšķīrās no Latvijas čempionāta, kurā šai gadā biju piektais, toreiz visas sacensības notika klasiskajā solī, pēc pasaules slidsoļa revolūcijas, vadību pārņēma Edža uzvarot Latvijas ziemas čempionātā Daugavpilī
Domāju, ka Tavs laiks vispirms bija RER sastāvā, bet īpaši RRR, atstāja iespaidu uz visu Tavu dzīvi..., draugi...PEGD ?? (Paulis, Edža, Guntis, Didzis)
Tas ir neizdzēšami no atmiņas- RER (Rīgas elektroaparātu rūpnīca) un RRR (Rīgas radio rūpnīca). RER šefs - Nikodēms Sparāns, komandā bija Arno Līcis, Rodrigo Slaviņš , arī mēs ar Edžu, tas bija mūsu pirmais klubs ar mūsu pirmajiem skolotājiem, drīz vien mēs bijām visi kopā RRR, mēs bijām saliedēta komanda ar Kārli Griezīti priekšgalā, mūsu lielākie panākumi, neskaitot Latvijas čempionātus, bija Ilvestiāde Igaunijā- stafešu daudzdienas, kuras bija PSRS lielākās daudzdienas tāpat kā Jukola un Tiomila Skandināvijā. Tur vienu reizi bijām 2.vietā un vienu 3. vietā atsevišķās dienās. Visi kopā sekmīgi atzīmējāmies tā saucamajās Strēlnieku stafetēs
Tad Apvāršņa epopeja !!, kā rezultātā orientēšanās sports piedzīvoja dzimšanu Madonas apkārtnē- es apskaudu Tevi..!!
Nu šeit es arī negribētu izplūst, tomēr tas prasītu aprakstus līdzīgi kā rakstot memuārus. Vita Mālniece pat atsevišķu izstādi veidoja Madonas novadpētniecības muzejā, .. . īstenībā Tevi sapratu, jo ienākt vienā rajonā, kur var sākt visu no nulles ir kaifs jebkuram ar fanātismu apņemtam cilvēkam, un tāds es biju! Atradu trīs cilvēkus - Baibu, Viju un Āri, kuri bija startējuši OS sacensībās un sākām, tai laikā tā vienkārši bija visa mana dzīve , es dēļ tā pat sportošanu beidzu, tas bija 1984. gads, tautas sacensību Apvārsnis dzimšanas diena ir 16 aprīlis.
Šodien to ir pat man pašam grūti saprast, kā tas viss varēja notikt, es nekur nestrādāju divus gadus, pēc tālaika PSRS likumiem mani varēja iekārtot cietumā !! Tajā pašā brīdī trešajā gadā Apvāršna seriālam bija 30 kārtas sezonā, pēc tam mani paglāba mana kursa biedrene no LVKI laikiem - Regīna Kalniņa, kura tai brīdī strādāja TIN, tad izveidojām orientēšanās pulciņus pionieru namā un tad pēc vēl diviem gadiem visi mani audzēkņi pārtapa par Madonas BJSS audzēkņiem, protams ka visus Apvāršņa cilvēkus apvienojām dibinot orientēšanos klubu, kas bija otrais Latvijā aiz OK Kāpa kluba
Kas notika tālāk ar Apvāršņa ģimeni??
Bija daži pavērsieni mana paša dzīvē- nonācu Zviedrijā, kur ieguvu kontaktus ar diviem klubiem - Katrineholmas OK sākumā, (atvedu kluba komandu uz Madonu, kura piedalījās Apvāršņa kārtā un Kāpas daudzdienās) un vēlāk Gnestas OK Klemmingen klubā, kur ilgāku laiku strādāju, Tur radās iespēja iekārtot mūsu labākos jauniešus, lai gūtu pieredzi sacensībās Skandināvijā (Mārtiņš Sirmais, Lauris un Aivis Lejiņi, vēlāk Jubelis Andris un citi) Vērtējot šādu situāciju, kad regulāri dzīvoju Zviedrijā seriālu turpināja mans pirmais audzēknis Gunārs Ikaunieks, tāpat arī darbu sporta skolā. Šodien esmu pateicīgs viņam par to, pretēji, ja tas viss nonāktu tādā kā pašplūsmā, tad nezinu, kādā līmenī viss tas turpinātos.
Citā ziņā Apvāršņa cilvēki sadalījās tādās kā divās aizgaldās - OK Arona un OK Mežmalas, bet kā viens vecs "noguris" teiciens saka: Tie paši vēži jau vien ir, tikai citās kulītēs. Visus uztveru kā "apvārsnistus" - un iekšēji sajūtu tādus kā savus bērnus !!
Noteikti visvairāk kopā strādājām 8. BJSS treniņnometnēs! ?
Jā! laikam tā sanāk!, katrā ziņā tas, ka mēs katrs ar saviem audzēkņiem trenējāmies kopā šajās nometnēs, uztveru kā lielu 8. BJSS pretīmnākšanu tai laikā, ! Atceros treniņnometnes Ķesterciemā, Viesītē, Kliģenē, Naukšēnos - gan ziemā gan vasarā, atceros ka vienmēr plānoju nometnes mačus un kopā tos rīkojām, tas bija neatsverami, tik ļoti biju pieradis šajā kolektīvā!!
Tu turpini pats skriet OK Aronas seriālā, arī "Azimutā" Smiltenē un citos Magnētos Latvijā un populārs esi palicis ar to, ka skrien bez kartes !?
Pirmo reizi bez kartes sāku skriet sen atpakaļ, kad vēl strādāju par treneri, bet tā pa īstam gandrīz 15 gadus, grūti atcerēties, kad īsti pēdējo reizi skrēju ar karti! Tieši šī iemesla dēļ piedalos tikai magnēta tipa sacensībās, jo tur ir laiks iemācīties distanci no galvas kā tādu dzejolīti, tas prasa stundu līdz pat pusotrai, lai uzdrošinātos iet uz starta ! :D. Latvijā man šķiet nav tādu apvidu kuros es nevarētu noskriet bez kartes. Lielākais esmu veicis distanci ar 27 kontrolpunktiem. Skriešana ar čipu rokās bez kartes - tās ir neaprakstāmas sajūtas, un ne tikai !!, tas vēl attīsta citas tehniskās iemaņas, lai iemācītos skriet ātrāk ar karti rokās. Man tas skaitās kaut kas līdzīgs meditācijai !!! :D :D
Par kartēm , .. zīmējuši esam daudz.. bet atceros, kā ar rapiņiem zīmējām Tavu vienu no pirmajām kartēm Madonas pusē..
Jā tā bija mana pirmā karte (Birāni), ko es apvidū uzmērīju, tāpat kā Edžus savu pirmo karti, no baltas lapas. Pie galda toreiz vilkām visu ar tušas rapidrogrāfiem.
Pēdējās kartes neesmu arhivējis, bet kopā vajadzētu būt kādām 100, Zviedrijā 8
Paldies, ka esam sastapušies šai saulē!!
--------------------------------------------------
Pratināja un jautājumus uzdeva Paulis
--------------------------------------------------
Lieta: "Pedro"
 |
| Kāpa 2002 |
- Jā , tā varētu teikt, ka tas bija pirmais "kantoris", kur mēs viens otru satikām. Ar Edžu mēs īstenībā bijām bieži satikušies jau agrāk, tikai to neapzinājāmies! sanāca tā ka es no Madonas vidusskolas kā biatlona atlases dalībnieks pa ziemas mēnešiem ņēmu liecību un devos mācīties uz Alūksni, tur mēs jaunie biatlonisti no visas Latvijas trenējāmies pie Jura Lukstiņa ASMS sastāvā (Augstākā sporta meistarības skola), taču es uz stundām negāju Edžas klasē, bet paralēlajā. Tāpēc arī Edža pirmā kursa sākumā teica: "Es Tevi kaut kur esmu redzējis!", bet īstenībā jau bieži neredzēja, jo vairāk jau par 2-3 stundām mēs skolu neapmeklējām, treniņi notika divas reizes dienā, un tieši tāpēc dažos priekšmetos liecībā bija svītriņas (neatestēts) :D
Vispirms, Tava pilsēta ir Madona, kas izsenis pazīstama kā ziemas sporta aizsācēja daudziem Latvijas ziemas sporta veidu sportistiem..., ne tikai Tavā paaudzē !?
Zini! mana veiksmes atslēga visam bija tā, ka tieši manā laikā uz Madonu pēc LVFKI beigšanas atnāca strādāt Egīls Ziņģītis, viens jauns censonis ar reti harizmātisku dabu, kurš mums visus "apņēma", tad es arī biju šai pirmajā grupā un ar lepnumu saku, ka biju viņa pats pirmais audzēknis, bijām tai brīdi, kad Madonas BJSS atvēra biatlona nodaļu un tad visi saņēmām jaunās šautenes. Egīls pierādīja visiem, ko var sasniegt ar smagu darbu (Ivars Silups, Gundars Upenieks, Raivis Zīmelis, bet tie ir tikai daži)
Kas bija tas neatņemamais, ko ieguvi pūrā no viņa?
Tieši tā harizma ar ko viņš aplipināja mani, atceros vienreiz man viņš teica: "Darbus jādara nevis labi, bet ļoti l abi !!". Mēs paši izjutām savus darba augļus, ne tikai sporta rezultātos, mēs arī ar lāpstām rakām pirmās šautuves, izcirtām treniņiem taciņas, organizējām paši savus mikro mačiņus
Vai vari savādāk pasniegt kā Tu domā harizma?
Nu, apmēram, tā: Cilvēks, kurš tik ļoti mīl un tic lietai ko viņš dara, kurš nesautīgi to atdod citiem cilvēkiem, kuriem tās nav - bez maksas neprasot neko pretī. Harizmai ir liels spēks- it sevišķi, ja process notiek caur darbu.
Tu domā ka, tad, kad es strādāju Madonas sporta skolā par orientēšanās treneri, vai es atceros cik man algu maksāja ??? man bieži prasīja: "Kad Tu nāksi algu saņemt?"
Bet kā ar panākumiem sportā!
Tu domā vidusskolā pie Egīla?, ...., jā Latvijas jaunatnes čempionātu medaļas, arī junioru, pabiju daudzkur padomju savienībā! vinnēju tajā laikā visas GDA daudzcīņas un visus krosus vieglatlētikā, fizkultūras skolotāji "rūca": "Pēterim bija jāiet uz Murjāņiem vieglatlētikā nevis slēpošanā." Tas nebija bez iemesla, jo man piederēja rajona rekords 1500 metros - 4 min 6.3 , pēc diviem gadiem to laboja Ivars Silups, tas viss bija bez speciālās sagatavošanās, vienkārši slēpotāju krosus skrēju
Tagad par LVFKI - kā jau studentu dzīve !?
Mana "virtuve" augstskolā bija slēpošanas katedra, mana sporta specialitāte bija distanču slēpošana un biatlons, arī diplomdarbu rakstīju par tēmu, taču uz šo jautājumu nebūtu pareizi izplūst, tik daudz kas bija! Vienīgais ko varu pateikt ka satikos ar jums abiem, no tā brīža bija tikai viena orientēšanās, tas laikam viss bija uz mūžu, jeb kā saka - liktenis. Protams, varētu padomāt kas būtu tad, ja Tevis tur nebūtu, Tu biji kā orientierists!! (pie slēpošanas katedras kā izturības sporta veids bija piestiprināts arī orientēšanās sports) Protams , ka studentu spartakiādēs krustiņa pēc vienmēr dabūju startēt slēpošanā, te man arī ir dažas medaļas, bet Tu jau zini ka nekādas vērtības tām nav !!
Nu tagad mūsu armijas gaitas.., kā Tev tas sanāks pāris teikumos?
Nu mums bija tā, ka LFKI nebija kara katedras , tas nozīmē visiem bija jāiet armijā - ierasto divu gadu vietā pusotra, Edmundam tas gāja secen, jo aizgāja strādāt uz lauku skolu no kurienes pēc likuma armijā neņēma, bet mēs ar Tevi metāmies armijā ar domu kādu laiku trenēties Rīgas ASK , Tev Dobelē pusgads tankistos, bet man gads motorizētos kājiniekos, biju BMP komandieris, No ASK izsaukumus uz kara daļu rakstīja Rūdis, taču man nepalaimējās,jo trāpījos PSRS armijas manervos "Zapad 81", ASK pabiju tikai pusgadu, atceros ziemas bruņoto spēku čempionātus, kur stafetes slēpojām kopā ar Sildu Sikstenu, un neparasto kazarmu pavēlnieku - praporšķiku Česnakovu, es domāju viņu nekad neaizmirsīs neviens Latvijas sportists līdz mūža galam, kurš kaut dienu ir pabijis Rīgas ASK kazarmās !! :)
Kā nonāci pie apziņas, ka OS tomēr ir kas īpašs..?
To nevar izskaidrot, tas bija pašam jāsaprot, tur bija dažādi iemesli, kautvai tas, ka slēpošanā un biatlonā izgāju jauniešu lielo sportu, kas PSRS sporta skolām bija raksturīgi, daudziem no mums fiziskās slodzes izrādījās nesamērīgas, pēdējā ziemā man bija izteiktas pārtrenēšanās pazīmes, un es dabūju pēc ārstu rekomendācijas mainīt režīmu, arī LVFKI mani paņēma ar aizdomām, jo sirds kardiogrammā bija pārāk daudz noviržu. Atjēdzos pēc diviem gadiem, labākie panākumi man bija ziemas orientēšanās, 1983. gada ziemas rangā biju trešais, tajā ziemā Dinamo un Vārpas čempionātos biju otrais, šo sacensību sportistu sastāvs ar neko neatšķīrās no Latvijas čempionāta, kurā šai gadā biju piektais, toreiz visas sacensības notika klasiskajā solī, pēc pasaules slidsoļa revolūcijas, vadību pārņēma Edža uzvarot Latvijas ziemas čempionātā Daugavpilī
 |
| Latvijas čempionāts Strazdē, RRR stafešu komanda (Edža, Pedro, Jānis Virbulis, Kaspars Čerjaks) |
Tas ir neizdzēšami no atmiņas- RER (Rīgas elektroaparātu rūpnīca) un RRR (Rīgas radio rūpnīca). RER šefs - Nikodēms Sparāns, komandā bija Arno Līcis, Rodrigo Slaviņš , arī mēs ar Edžu, tas bija mūsu pirmais klubs ar mūsu pirmajiem skolotājiem, drīz vien mēs bijām visi kopā RRR, mēs bijām saliedēta komanda ar Kārli Griezīti priekšgalā, mūsu lielākie panākumi, neskaitot Latvijas čempionātus, bija Ilvestiāde Igaunijā- stafešu daudzdienas, kuras bija PSRS lielākās daudzdienas tāpat kā Jukola un Tiomila Skandināvijā. Tur vienu reizi bijām 2.vietā un vienu 3. vietā atsevišķās dienās. Visi kopā sekmīgi atzīmējāmies tā saucamajās Strēlnieku stafetēs
Tad Apvāršņa epopeja !!, kā rezultātā orientēšanās sports piedzīvoja dzimšanu Madonas apkārtnē- es apskaudu Tevi..!!
Nu šeit es arī negribētu izplūst, tomēr tas prasītu aprakstus līdzīgi kā rakstot memuārus. Vita Mālniece pat atsevišķu izstādi veidoja Madonas novadpētniecības muzejā, .. . īstenībā Tevi sapratu, jo ienākt vienā rajonā, kur var sākt visu no nulles ir kaifs jebkuram ar fanātismu apņemtam cilvēkam, un tāds es biju! Atradu trīs cilvēkus - Baibu, Viju un Āri, kuri bija startējuši OS sacensībās un sākām, tai laikā tā vienkārši bija visa mana dzīve , es dēļ tā pat sportošanu beidzu, tas bija 1984. gads, tautas sacensību Apvārsnis dzimšanas diena ir 16 aprīlis.
Šodien to ir pat man pašam grūti saprast, kā tas viss varēja notikt, es nekur nestrādāju divus gadus, pēc tālaika PSRS likumiem mani varēja iekārtot cietumā !! Tajā pašā brīdī trešajā gadā Apvāršna seriālam bija 30 kārtas sezonā, pēc tam mani paglāba mana kursa biedrene no LVKI laikiem - Regīna Kalniņa, kura tai brīdī strādāja TIN, tad izveidojām orientēšanās pulciņus pionieru namā un tad pēc vēl diviem gadiem visi mani audzēkņi pārtapa par Madonas BJSS audzēkņiem, protams ka visus Apvāršņa cilvēkus apvienojām dibinot orientēšanos klubu, kas bija otrais Latvijā aiz OK Kāpa kluba
 |
| Tautas seriāls orientēšanās sportā "Apvārsnis" savu 401. kārtu aizvadīja izstādes atklāšanās dienā. |
Kas notika tālāk ar Apvāršņa ģimeni??
Bija daži pavērsieni mana paša dzīvē- nonācu Zviedrijā, kur ieguvu kontaktus ar diviem klubiem - Katrineholmas OK sākumā, (atvedu kluba komandu uz Madonu, kura piedalījās Apvāršņa kārtā un Kāpas daudzdienās) un vēlāk Gnestas OK Klemmingen klubā, kur ilgāku laiku strādāju, Tur radās iespēja iekārtot mūsu labākos jauniešus, lai gūtu pieredzi sacensībās Skandināvijā (Mārtiņš Sirmais, Lauris un Aivis Lejiņi, vēlāk Jubelis Andris un citi) Vērtējot šādu situāciju, kad regulāri dzīvoju Zviedrijā seriālu turpināja mans pirmais audzēknis Gunārs Ikaunieks, tāpat arī darbu sporta skolā. Šodien esmu pateicīgs viņam par to, pretēji, ja tas viss nonāktu tādā kā pašplūsmā, tad nezinu, kādā līmenī viss tas turpinātos.
Citā ziņā Apvāršņa cilvēki sadalījās tādās kā divās aizgaldās - OK Arona un OK Mežmalas, bet kā viens vecs "noguris" teiciens saka: Tie paši vēži jau vien ir, tikai citās kulītēs. Visus uztveru kā "apvārsnistus" - un iekšēji sajūtu tādus kā savus bērnus !!
Noteikti visvairāk kopā strādājām 8. BJSS treniņnometnēs! ?
Jā! laikam tā sanāk!, katrā ziņā tas, ka mēs katrs ar saviem audzēkņiem trenējāmies kopā šajās nometnēs, uztveru kā lielu 8. BJSS pretīmnākšanu tai laikā, ! Atceros treniņnometnes Ķesterciemā, Viesītē, Kliģenē, Naukšēnos - gan ziemā gan vasarā, atceros ka vienmēr plānoju nometnes mačus un kopā tos rīkojām, tas bija neatsverami, tik ļoti biju pieradis šajā kolektīvā!!
Tu turpini pats skriet OK Aronas seriālā, arī "Azimutā" Smiltenē un citos Magnētos Latvijā un populārs esi palicis ar to, ka skrien bez kartes !?
Pirmo reizi bez kartes sāku skriet sen atpakaļ, kad vēl strādāju par treneri, bet tā pa īstam gandrīz 15 gadus, grūti atcerēties, kad īsti pēdējo reizi skrēju ar karti! Tieši šī iemesla dēļ piedalos tikai magnēta tipa sacensībās, jo tur ir laiks iemācīties distanci no galvas kā tādu dzejolīti, tas prasa stundu līdz pat pusotrai, lai uzdrošinātos iet uz starta ! :D. Latvijā man šķiet nav tādu apvidu kuros es nevarētu noskriet bez kartes. Lielākais esmu veicis distanci ar 27 kontrolpunktiem. Skriešana ar čipu rokās bez kartes - tās ir neaprakstāmas sajūtas, un ne tikai !!, tas vēl attīsta citas tehniskās iemaņas, lai iemācītos skriet ātrāk ar karti rokās. Man tas skaitās kaut kas līdzīgs meditācijai !!! :D :D
Par kartēm , .. zīmējuši esam daudz.. bet atceros, kā ar rapiņiem zīmējām Tavu vienu no pirmajām kartēm Madonas pusē..
Jā tā bija mana pirmā karte (Birāni), ko es apvidū uzmērīju, tāpat kā Edžus savu pirmo karti, no baltas lapas. Pie galda toreiz vilkām visu ar tušas rapidrogrāfiem.
Pēdējās kartes neesmu arhivējis, bet kopā vajadzētu būt kādām 100, Zviedrijā 8
 |
| Edža, Pedro, Jānis - Latvijas ziemas čempionāts Kliģenē |
--------------------------------------------------
Pratināja un jautājumus uzdeva Paulis
--------------------------------------------------
